Sieviete mīlestībā
Ir tādas sarunas, kurās cilvēks atklājas nevis ar lieliem paziņojumiem, bet ar niansēm - ar to, kā viņš runā par savu ikdienu, attiecībām un to, kas viņu ir veidojis. Šī ir tieši tāda saruna. Mierīga, atklāta un ļoti cilvēcīga.
Donna Amore radītāja RITA KALNIŅA ir sieviete, kura savā dzīvē piedzīvojusi dažādus posmus - intensīvu darbu, veselības signālus, pārmaiņu gadus, dzīvi vairākās valstīs un to kluso brīdi, kad pēkšņi saproti, ka tā vairs negribi. Un tieši no tā sākas viņas stāsts. No lēniem rītiem Anglijā līdz retrītiem Toskānā. No iekšējā spēka līdz maigumam. No bailēm līdz lēmumiem, kurus var pieņemt tikai tad, kad pa īstam tici sev. Šajā sarunā Rita ļoti atklāti dalās – kā nonāca līdz disciplīnai, kā mācījās būt maigāka, kāpēc drošība attiecībās ir gandrīz kā viņas dzīves ass, kā rodas retrītu estētika un kāpēc sieviete visbiežāk atveras tieši tad, kad nonāk skaistā vidē. Tas ir stāsts par sievieti, kas neizliekas. Par sievieti, kas dzīvo sajūtās
- Vārdu salikums Soft Escape parādās gan tavā mājaslapā, gan sociālajos tīklos. Kā tu pati definētu šo maiguma un bēgšanas sajūtu? Un kāpēc tieši šādi to nosauci?
- Tas viss patiesībā ir par mani. Es visu daru caur sevi, caur mīlestību. Donna Amore tulkojumā nozīmē "sieviete mīlestībā", un tā es arī jūtos. Man gribas visus apčubināt, apmīļot, dot visiem labāko. Man šķiet, ka jebkura sieviete to vēlētos saņemt, tikai ne vienmēr mēs mākam to paņemt. Instagram šo soft escape parādīt nav viegli, bet retrītos Toskānā tas ir jūtams - maigums, patiesums, mīļums, rūpes. To, ko jūtu pati, es nododu viņām. Tā ir vide, kur sieviete drīkst būt brīva, patiesa, maiga.
- Kā radās Donna Amore? Vai tas bija sapnis par telpu sievietēm vai vēlme mainīt savu ikdienu?
- Tas bija liels mans sapnis. Agrāk Itālijā strādāju par masāžas terapeiti retrītā mammām ar bērniem. Sievietes atklājās, stāstīja, dalījās, un es sapratu, ka sievietēm vajag telpu, kur viņas var būt pašas runāties, būt brīvas, darīt to, ko vēlas. Man patīk skaistas, neikdienišķas lietas, un es jutu, ka Itālija ir tā vieta, kur varu sievietes lutināt. Itālija pati par sevi ir skaista, un, ja to apvieno ar atpūtu un rūpēm, tas ir ideāls apvienojums. Es par šo sapni domāju piecus gadus un vienu dienu vienkārši pateicu sev: "Es daru!"
- Pieci gadi ir ilgs laiks. Kas tevi kavēja?
- Tās bija bailes. Es nebiju gatava - nezināju, kā tas būs, vai spēšu. Biju tikai darbiniece, kas veic masāžas. Redzēju, kā dara citi, bet nespēju iedomāties, ka varu pati. Tagad es lepojos ar sevi, ka uzdrošinājos un ka izdodas. Man liekas, ka es dodu sievietēm gaismu. Divu gadu laikā esmu saņēmusi daudz atsauksmju, ka manā klātbūtnē viņas iegūst prieku un saņem tādu kā laimes skūpstu. Ka tas viņām atver durtiņas. Un tas ir skaisti.
- Ja tu paskatītos uz sevi atpakaļ - vai vajadzē- ja sākt ātrāk?
- Nē, es nebiju gatava. Šo gadu laikā ļoti pārveidoju sevi gan mentāli, gan fiziski.
- Kas bija tās pārmaiņas, kas Jāva tev tomēr spert soli un to izdarīt?
- Pēc intensīvajiem masāžu darba gadiem man sākās nopietnas veselības problēmas. Ķermenis it kā sāka kliegt, un es sapratu, ka nu kaut kas galīgi nav labi. Tomēr visi izmeklējumi rādīja, ka ar mani viss ir kārtībā esmu pilnībā vesela. Bet es tā nejutos. Jutos tik slikti, ka sāku saprast tas vairs nav tikai fiziski, tas ir psihosomatiski. No visām sāpēm, kas bija sakrājušās, man pat kļuva grūti pārvietoties.
Tad pieņēmu lēmumu mainīt gan savu uzturu, gan domāšanu. Un tieši šajā laikā es arī sev pateicu: "Es vairs nebaidīšos, es sākšu veidot Toskanas atpūtas sievietēm." Tā bija ļoti skaidra sajūta, ka man tas ir jādara. Es sāku mainīt savu ķermeni, mainīju uzturu, bet tas viss prasīja milzīgu disciplīnu režīmu, gribasspēku, konsekvenci. Es gāju ārā raudādama, lai tikai būtu mazliet kustību. Daudzi šajā posmā nobīstas sākt, bet nepavelk disciplīnu un režīmu. Bet es to izdarīju. Un es ar to ļoti lepojos, galu galā manā vecumā tas nav viegli. Daudzi sāk un pamet, jo šķiet, ka vairs nesanāk. Man tas - gluži pretēji deva spēku. Tā maziem soļiem es kļuvu arvien pašpārliecinātāka. Jā, pirmais gads, kad sāku vadīt Toskānas retritus, bija grūts. Man likās, ka neizdarīšu, ka būs par smagu. Bija bailes, ka neizdosies. Bet dziļi sevī es vienmēr zinu - ja kaut ko uzsāku, man tas izdosies. Es nekad neesmu šaubījusies par sevi. Vienalga, ko uzsāku biznesu, uztura plānu vai svaru cilāšanu. Ja es sāku, es daru. Man nav atkāpju. Vēl viena lieta - es ļoti daudz vizualizēju.
- Kā tas notiek?
- Man reiz jautāja: "Kur tu iedomājies savu retrītu? Kā tu to redzi? Un kas tu tur esi?" Atceros, ka toreiz atbildēju: "Es esmu Monika Beluči." Jo tiešām tā arī jūtos. Kad aizbraucu uz Itāliju, manas māsas vīratēvs vienmēr mani tā sauca, jo man bija melni mati. Un tajā brīdī, kad runāju ar kouču, es ļoti skaidri redzēju bildi. Es retrītu iztēlojos kalna galā, ar skatu pār Toskānas pakalniem un baseiniem tieši tur, kur sākas debesis. Un, lai cik dīvaini tas nebūtu, es atradu tieši tādu vietu, kādu biju iztēlojusies. Kad vēlāk veidoju plānu, pēkšņi sapratu, bet taču tieši par šo skatu un sajūtu runāju ar kouču! Tā villa izskatījās tieši tā, kā to biju redzējusi savā galvā.
Tāpēc man šķiet, ka viss, ko es iedomājos, 99% arī notiek. Protams, ir arī negatīvās lietas, tāpēc esmu ļoti uzmanīga ar domām, kuras laižu sev klāt. Tās es cenšos vispār nedomāt. Pārsvarā vizualizēju tikai pozitīvas lietas, un tās piepildās.
- Kā tu tiec galā ar negatīvām domām?
“Es esmu brīnišķīga, es esmu skaista, es varu izdarīt visu, ko vēlos.”
- Ja nāk negatīva doma, mēģinu to ātri pārvērst pozitīvākā vai atlikt maliņā. Tas nav viegli, bet esmu iemācījusies nestresot. Ja kaut ko šobrīd nevaru atrisināt, tātad atrisināšu vēlāk. Esmu mierīga.
- Tu pieminēji drošību un atbalstu no vīra. Cik lielu lomu tas spēlē tajā, kur tu esi šodien?
- Ļoti lielu. Ja sievietei ir drošība, viņa var ziedēt. Man atļauj, mani saprot, man ir brīvība. Es varu radīt, jo man nav jādomā par lielām problēmām. Ja vajadzēs, mans vīrietis palīdzēs. Tas man dod mieru, ko varu dot arī citām sievietēm. Un viņas to sajūt.
- Pastāsti par jūsu attiecībām - kā jūs satikāties? Un kā izdevies attiecības saglabāt tik daudzus gadus?
- No pirmās laulības man ir meitiņa Anete, kurai novembrī palika 32 gadi. Ar savu tagadējo vīru esmu kopā jau 25 gadus, un mums ir kopīgs dēls Rendijs, kuram ir 25 gadi. Es ļoti mīlu savus bērnus, jo katrs manā dzīves posmā ir ienesis brīnišķīgus mirkļus. Kad iepazinos ar vīru, pirmā laulība vēl nebija oficiāli šķirta, bet attiecības jau bija beigušās. Es dzīvoju Rīgā, strādāju skaistumkopšanas salonā Basteja bulvārī. Man bija ļoti maza alga, un mēs ar meitiņu dzīvojām divatā. Tomēr katru rītu, ejot cauri Vecrīgai uz darbu, mani nepameta viena sajūta - es esmu skaista. Varbūt tas izklausās banāli, bet šī iekšējā pārliecība vienmēr bija man blakus: es esmu brīnišķīga, es esmu skaista, es varu izdarīt visu, ko vēlos. Es vienmēr gāju ar paceltu galvu Brīvības pieminekļa virzienā, pat ja varēju atļauties tikai drēbes no humpalām, nevis greznos tērpus.
Kādu dienu salonā ienāca puisis un teica: "Var būt tu gribi nākt strādāt uz drošības policiju?" Tajā brīdī domāju - kāda drošības policija, es taču neko par to nezinu! Bet man bija vajadzīga nauda, un es sapratu, ka nav variantu. Teicu: "Labi."Tā kļuvu par cilvēku, kas atbild par 68 miesassargu sakariem.
Pēc divām nedēļām viņiem bija Ziemassvētku balle. Liela zāle, liels galds. Es biju kautrīga meitene. Galda otrā galā sēdēja puisis, kas rādīja, lai es viņam aizmetu mandarīnu. Es nodomāju - nopietni? Man jāmet mandarīns pāri visai zālei? Bet es nezinu, kas ar mani notika, es vienkārši paņēmu mandarīnu un aizmetu. Un viņš to noķēra. Tā nu mēs esam kopā jau 25 gadus. Tā dzīvē mēdz notikt.
Man tiešām ir fantastisks vīrs. Mums ir ideāla saskaņa. Viņš mani vienmēr atbalsta visās trakajās idejās. Pat ja ideja ir pavisam crazy, viņš nekad neteiks, ka tā ir dumja vai galīgi garām. Viņš to uzklausīs, varbūt pateiks kaut ko "caur puķītērn", bet nekad nenoniecinās. Un tas man vienmēr ir bijis ļoti svarīgi.
- Lielākas krīzes ir bijušas?
- Nē, mums nav bijušas tādas krīzes, kurās nespētu saprast, kas notiek. Vienīgais, ko jūtu, es esmu kļuvusi krietni aktīvāka. Agrāk biju klusāka, mierīgāka, viņam likās tāda forša, klusa sieviete, kas daudz nerunā. Bet tagad esmu ļoti kustīga: dejoju, uzstājos koncertos, vísu laiku man kaut kas notiek. Un viņam dažreiz liekas, ka manu notikumu ir par daudz, ka esmu kā vilnis, kuram grūti tikt līdzi. Bet viņš cenšas. Tā arī ir vienīgā lieta, ko varu nosaukt, nevis krīze, bet pārmaiņa manī, kurai viņš pielāgojas.
- Jūs dzīvojat Anglijā.
-Mēs aizbraucām uz Angliju dēla dēļ. Latvijā viņš ļoti labi spēlēja futbolu, Anglijā nonāca akadēmijā - veiksmīgi, augstā līmenī līdz pat 19 gadu vecumam. Viņam tiešām viss gāja ļoti labi. Bet tad notika kas tāds, ko neviens nevarēja paredzēt. Viņa vislabākais treneris, kurš bija arī līgas komandas treneris, izdarīja pašnāvību. Un pēc tā dēla karjera vienkārši apstājās. Tas notika tīri mentāli - neviens menedžeris vairs nevarēja viņu ielikt nevienā klubā. Viņš kategoriski atteicās turpināt spēlēt, bija ļoti smagi, līdz pat šim brīdim viņš par to visu īsti nespēj runāt. Tagad viņam ir 25 gadi, viņš dara citas lietas, viņam ir savs bizness.
Un tāpēc mēs palikām Anglijā. Vīram tur ir savs bizness, ļoti labas iestrādes, un tad jau ir jautājums vai tiešām sākt visu no nulles kādā citā valstī, ja Anglijā esam jau 15 gadus? Tāpēc mēs tur joprojām dzīvojam. Protams, Itālija mums ir ļoti mīļa. Es tur bieži braucu, tur dzīvo mana māsa. Arī ar vīru ik gadu tur pavadām vairākus mēnešus. Var jau būt, ka mēs kādā brīdī arī pārvāksimies, bet to grūti pateikt- biznesa lietas nevar vienkārši atstāt un aiziet. Tā nu šobrīd dzīvojam starp vairākām vietām, bet Anglija pagaidām ir tā stabilā bāze.
- Vai atceries to pirmo mirkli, kad sajuti Itāliju kā savu vietu?
- Jā. Kad manai māsai bija kāzas, es pirmo reizi aizbraucu uz Itāliju un sapratu - es palikšu. Es
"Kad esi prom no rutīnas, tu pēkšņi māki – māki just, garšot, baudīt.”
redzēju vīna darītavu un lauku māju, kurā dzīvoja māsas vīra vecāki. Bija tik skaisti, un man radās sajūta, ka es tur jau kādreiz esmu bijusi. Es tur jutos kā mājās. Itālija ir mierīga. Tur cilvēki ne- steidzas, viņi bauda. Itālija māca dzīvot. Kad dzīvo tur, jūti tādu īpašu gaisotni - siltumu, vizuālo vidi, krāsas. Esot tur, es elpoju citādi.
- Daudzi nemāk sajust ne sevi, ne vietas, kurās nonāk. Kā tu saproti, ka tas ir tavs - cilvēks, víde, sajūta?
- Vienkārši jāmēģina. Sajūtai ir jāļaujas. Ja kaut kas patik, tu to iekšēji jūti. Es ļoti labi jūtu cilvēkus- ja man blakus stāv kāds, ar kuru nejūtu kontaktu, es ar viņu nerunāšu. Tā ir iekšējā sajūta. Tāpat arī ar vietām - tu jūti, vai gribi kaut kur braukt. Un sajūtu nevar "iemācīties" kā zīmēt. Sajūtu ir jāmācās sajust. Retritos meitenes bieži teic, ka nesaprot, ka tas ir - sajust. Bet, esot kopä nedēļu, tu pēkšņi saproti, ka patiesībā māki. Bija meitene, kura pirms braukšanas uz retrítu teica: "Es nekad neko neesmu vēlējusies, jo vēlas jau tikai mazas meitenes." Bet käpēc tikai mazas? Mēs ikviena drīkstam kaut ko vēlēties! Pirmajās dienās viņa teica, ka nemäk. Bet, laikam ejot, redzēju, ka viņa ļauj sev katru dienu ko jaunu izzināt, tas bija fantastiski. Viņa atvērās ka ziediņš. Sāka kustēties, runāt, baudīt édienu - visu, ko "nemācēja". Tieši vide lauj atvērties, jo ikdienā mēs darām savas lietas un neatļaujam lēnām izbaudit. Kad esi prom no rutinas, tu pēkšņi máki - máki just, garšot, baudit.
- Kas notiek, kad sieviete atgriežas savā ikdiená?
- Tas atkarīgs no pašas. Vide var ievilkt atpaka kā sūklis, bet tu vari ari tam neļauties. Ja sieviete katru gadu atļauj sev atpūtu, kur jūt, ka plaukst, ka jūtas sievišķīga, ka viņai patik vakarkleitas, smiekli pie galda, kopá būšana, tad viņa var sev šo sajūtu noturēt. Ja tu sev uzliec mazu mērķi. ti neatkrist atpakaļ tajā, no kā izkupi, tu tā arī dzīvo. Citādi jau es pati arī katru reizl "atkristu" atpakaļ. Bet es neatkrītu. Es katru dienu dzīvoju tā ar prieku par mirkli. Piemēram, šorit. Biju sarunājusi sev taksometru, bet ieraudzīju sauli un nolēmu iet kājām. Tad izdomāju, ka pa ceļam vēlos piestāt izdzert kafiju. Tā nu tas ir - radīt sev skaistumu katru dienu. Neieiet rutinā, bet katru dienu meklēt kaut ko mazu, skaistu un izbaudīt to tieši tagad.
- Vai tev šķiet, ka vide retrītos ir tikpat svarīga kā saturs?
- Ļoti. Sieviete atveras tur, kur ir skaisti. Skais- tums kaut ko dara ar dvēseli. Es zinu ,ja vide būs silta, estētiska, droša, sieviete atvērsies. Tāpēc tik ļoti pieversu uzmanību katrai dotajai vietai, galda klajumam, vakariņu krásai. Es gribu, lai sievietes nonāk citā realitāte, kur nav ikdienas. Un Italija to nodrošina.
- Toskana asociējas ar lēnu dzīvi, garu galdu, smiekliem un laimes sajūtu. Vai tevi šī vide ir mainījusi?
- Já. Ta man lemācīja dzivot länāk un boudit to, kas ir. Itábjá tu nedzīvo skrējienā. Tu dzīvo. Tu ēd léni, runā lēni, dari lani. Es citur tā nojūtos. Italijo Ir vieta, kur es pati kļūstu mierīga. Kad esmu tur, man liekas, ka esmu īstā es.
- Ko tev nozīmē šī sajūta, ka es esmu īstā es”?
- Tas nozīmē, ka es nejūtos saspringta. Es jūtu dziļu mieru. Ļoti klusu lekšējo sajūtu, kura nav nemiera. Tur es jūtu viņu - savu sajūtu, savu iekšējo sievietes dabu.
- Ko tu pamani, salīdzinot Latvijas, Anglijas un Itālijas sievietes? Ko no katras varētu mācīties?
-Man ir loti laba anglu draudzene, viņai ir 75 5 gadi. Mēs kopā ejam uz sportu, viņa ir ļoti aktíva. Viņa man vienmēr ir kā tāds labais plecs. Ja salīdzinu latviešu un angļu sievietes, tad anglu sievietes vienmēr pateiks kaut ko motivējošu un pozitīvu. Ja tev ir slikti, viņa teiks: "Es tev ticu, tev
izdosies, nākamreiz būs vēl labāk, tu vari." Latviešu sievietes to tā nepateiks. Tieši šo mēs varam mācīties no anglietēm. Tas arī izskaidro, kāpēc man nav grūti pateikt labus vārdus, pasmaidīt, iedrošināt. Es to daru no sirds, un cilvēki to sajūt. Itāļu sievietes pucējas un ļoti gardi gatavo. Man Joti patīk viņu elegantais ģērbšanās stils, īpaši gados vecākajām kundzītēm. Jaunākajām reizēm ir vairāk vizuļu un spīguļu, bet tās vecākās es vienkārši dievinu. Tas viņu stils man iet cauri kauliem - viņas vienmēr ir burvīgas.
- Retrīti Toskānā izskatās Joti skaisti - villā, kalnos, ar eleganti klātiem galdiem un vakariņām sveču gaismā. Kā patiesībā izskatās process no idejas līdz brīdim, kad sievietes ierodas?
- Es gandrīz visu daru pati. Sākumā izvēlos vietu, un tā ir villa kalnu galā, kuras saimnieki ir fantas- tiski cilvēki. Mums ar viņiem ir tik silta komunikācija, ka kļuvuši gluži par ģimeni. Ja meklēju skaistas vietas, vīna darītavas vai ekskursijas, arī tas notiek pēc sajūtas. Man svarīga ir cilvēciba. Ja man patīk cilvēks, es zinu, ka viss būs labi. Sajūta mani reti pievil.
Man ļoti patīk izdomāt vakaru tēmas un radīt noskaņu. Piemēram, pagājušajā gadā vienu vakariņu tēma bija Coco Chanel elegance. No tēmas izriet viss pārējais - kāds būs galda klājums, krāsas, trauki, noformējums.
Mums ir brīnišķīga komanda, kurā šefpavārs Gregs ar Michelin līmeņa profesionalitāti un nevainojamu uzmanību detaļām rada pieredzi, kas vienmēr pārsniedz gaidīto. Viņš strādā tikai ar VIP klientiem un intuitīvi sajūt mūsu vēlmes, padarot katru ēdienu par īpašu notikumu. Kopā ar viņu strādā arī Anete - mana meita, profesionāla bārmene, sirsnīga, uzticama un viesmīlīga. Viņa komandai piešķir cilvēcību, siltumu un mieru, vienmēr intuitīvi sajūtot, kas sievietēm ir nepieciešams tieši tajā brīdī. Kopā viņi veido komandu, ar kuru es patiesi lepojos.
Vai retrītos verat vaļā arī "Pandoras lādes"?
- Nē, viss ir tikai par baudīšanu. Es negribu, lai tas būtu kā mācību process vai kārtējais seminārs. Mans koncepts ir pilnīgi citāds ar elegantām vakariņām, ar sajūtu, ka sieviete
atbrauc vienkārši būt, elpot, baudīt, atlaist. Tas ir par mieru, par to, ka mēs varam viegli un brīvi. Man, protams, ir salikts plans, bet viss ir elastīgs, mums nevajag skriet pēc laikiem un grafikiem. Vienīgais, kas vienmēr paliek, ir elegantās vaka- riņas. Un tas ir tik skaisti - pucēšanās, izvēlētais vakartērps, iepriekš izziņotās krāsas un stils. Tas viss rada ļoti mīļu, īpašu atmosfēru.
- Kas tev šķiet vissvarīgākais, lai sieviete spētu atvērties?
-Vide un sajūta. Ja ir droši un skaisti, viņa pati atveras. Mums ir vakariņas ar dreskodu. Un tas ir vajadzīgs. Sievietes pārģērbjas, iztaisno plecus, staigā elegantāk. Tas ir rituāls, kas palīdz izjust savu sievišķību.
Ja man jāpasaka, kādas sievietes pie manis brauc, es teiktu - ļoti dažādas. Vienmēr esmu dzirdējusi komentārus, ka pie manis var atļau- ties braukt tikai "dārgas" vai "biezas" sievietes, bet tā vienkārši nav taisnība. Pie manis brauc sievietes ar visdažādākajiem ienākumiem un dzī- vesstāstiem. Ir tādas, kurām līdzekļu ir mazāk un kuras maksā pa daļām, un tieši viņas bieži iegūst visvairāk, jo viņas patiešām grib būt, grib pȧrmaiņas, ir gatavas ieviest savā dzīvē kaut ko jaunu un zina, cik daudz šī pieredze viņām nozīmē. Ir arī tādas, kurām ir vairāk iespēju, un viņas vienkārši grib izbaudīt skaistumu un citādu pieredzi. Kas viņas vieno? Mūsdienās moderni teikt "mek- lēju sevi", bet patiesībā viņas meklē laiku - laiku būt ar sevi, laiku laut sev sajust, laiku pamācīties baudīt dzīvi. Viņas grib būt vidē, kas ir skaista un mierīga, grib būt starp sievietēm, bet vienlaikus arī pabūt vienas. Viņām ir svarīgi izjust to, ko ikdienā sev neatļauj. Toskāna tam ir ideāla vieta.
- Tev ir liela pieredze darbā ar sievietēm. Kas, tavuprāt, ir tas kopīgais, kā mums visām pietrūkst?
- Maigums. Mēs, sievietes, ļoti daudz gribam darīt pašas. Mēs neļaujam vīriešiem darīt vīriešu lietas, jo mums liekas, ka mēs varam izdarīt labāk. Mēs vīriešus padarām vājākus - tu nevari izdarīt tā, kā to daru es, tāpēc es pati. Bet mums viņiem jāatļauj. Jā, varbūt viņš neizdarīs tajā brīdī tik labi, kā tu esi iedomājusies, bet ar katru reizi viņš izdarīs labāk, bet mēs tajā pašā laikā kļūsim maigākas.
n.jpg)
"Iekrāso pati katru savu dienu - izdzer kafiju ar baudu, nopērc sev puķīti, pasmaidi sev. Mazas lietas rada lielas pārmaiņas.Atlauj sev spīdēt - šodien."
- Ká tev šķiet, vai maigums un elegance tevi bija jau pirms attiecībām ar tagadējo vīru? Vai tomēr viņš šo atvēra?
- Es visu mūžu esmu bijusi maiga, mīļa, sirsnīga. Tas man ir no bērnības. Man vienmēr bija vajadzīga drošība - es visur skrēju līdzi tētim, pie viņa jutos labi. Pirmajā laulībā drošību nejutu, lai biju tikpat mīļa un gādīga, jo tāda es esmu pēc dabas. Otrajā laulībā es patiešām saņēmu drošī- bu un mīļumu. Un tad es varēju izpausties , cept kūkas, rūpēties par ģimeni, būt sieviete bez bailēm. Man ir tik spēcīga aizmugure, ka varu lidot, zinot, ka mani vienmér nokers.
- Vai tas nozīmē, ka sieviete bez vīrieša nevar būt patiesi maiga un eleganta?
- Var, bet viņa kļūst cietāka. Viņai jādara arī vīrišķīgās lietas, jo nav neviena, kas to pārņem. Bet, ja blakus ir vīrietis, tu vari atļauties būt maigāka, brīvāka, sievišķīgāka.
- Kā tu pati saproti sievišķību?
- Jebkurā gadījumā sievietei par sevi ir jārūpējas. Tu nevari nerūpēties. Es to daru no laika gala.
Nav tā, ka vairākus gadus neko nedarītu un tad pēkšņi sāktu. Nē. Man vienmēr bijuši rīta rituāli, savi ēdieni, savs sports - jau no jaunības. Es vienmēr esmu bijusi aktīva, pozitīva, man patīk priecāties, baudīt, būt ar cilvēkiem. Tas uztur sievišķību. Jo, ja tu neko nedari, tad, jā, sievišķība tev dabiski ir, bet, lai tā ziedētu, tomēr kaut kas ir jādara. Man ļoti svarīgs ir rīta rituāls - pusotru stundu garas brokastis. Visi vienmēr prasa, ko es pusotru stundu daru. Ļoti vienkārši - es ēdu brokastis! Piecas minūtes man ir rīta deja, tad ūdens, tad kafija ar manu ogu ricotta maizīti, ko nemainīgi ēdu jau 15 gadus. Es lēni baudu, ar mūziku, kaut ko pašķirstu, palasu. Tad eju uz sporta zāli, nosportoju un tikai tad sāku strādāt. Tas ir mans laiks, un neviens mani no tā neizsit - mājās visi to ļoti labi zina.
- Vai tiešām nekad nav vēlmes ātrāk ķerties pie darbiem, darīt ko citu?
- Nē, tādas domas man pat prātā neienāk. Tā ir mana disciplīna un režīms. Ja tu nolem, ka ēdīsi trīsreiz dienā, tu no tā neatkāpies. Tieši tāpat ir ar laiku sev. Es neskriešu, ja kāds piezvanīs un teiks: "Tiekamies desmitos!", ja man tajā laikā ir brokas- tis. Nē, tā tas nenotiks! "Es varu vienpadsmitos, jo man vēl ir paredzēta sporta zāle." Tas ir par sevi. Pirmām kārtām - es esmu es, tikai tad visi pārējie. Agrāk es skrēju un daudz laika atdevu citiem. Tas nav pareizi. Jo, kad tev ir slikti, tie, kuriem tu esi skrējusi palīgā, pie tevis neskries. Es to Joti esmu piedzīvojusi, tāpēc vispirms esmu es pati.
- Vai tu esi cilvēks, kurš dzīvo ar mērķiem vai tomēr vairāk šodienā?
- Es nelieku sev mērķus, es ķeru katru mirkli. Man ir dota šodiena, un es no tās paņemu visu. Piemēram, pēc šīs sarunas es iešu dejot. Nekad dzīvē neesmu dejojusi ar augstpapēdenēm, nezinu, kā tas būs, bet esmu sajūsmā un zinu, ka būs forši. Es vienkārši ņemu katru mirklīti. Vakar man bija tik krāsaina diena - lietus, saule, Sigulda, Mālpils, un katrā vietā paņēmu sajūtu, kas izgāja cauri visam ķermenim. Es dzīvoju pēc iespējas krāsaināk. Man liekas, ka daudz lielāks ieguvums ir dzīvot šādi, nevis tikai skriet uz vienu lielo mērķi.
- Kāda ir tava laimes definīcija?
- Laime ir būt pašai. Vienkārši būt tādai, kāda esi. Netēlot. Būt patiesai, brīvai, bez maskām. Man agrāk ļoti svarīga bija elegance - redzēju to virspusēji. Bet tad man parādīja arī elegances dziļumu, un sapratu, ka, ja tas dziļums ir netīrs, ārējai elegancei nav nozīmes. Skaistums ir tad, kad ārējā elegance saskan ar iekšējo. Kad sie- viete ir patiesa, dzidra, tīra un ir patīkami uz viņu skatīties. Tā man ir laime - būt patiesai.
Kā tu uztver vecumu?
- Vecums mani nebaida. Es jūtu, ka kļūstu tikai labāka. Man patīk sevi kopt, patīk rūpēties par sevi. Bet tas nav par ārējo - tas ir par iekšējo. Kad sieviete sevi mil, vecums viņai netraucē. Sieviete var būt ļoti skaista jebkurā vecumā. Un es jūtos labi. Es jūtos sievišķīgi. Man patīk just savu ķermeni, kustēties, kopt sevi. Bet ne perfekcijas dēļ - sajūtas dēļ.
- Vai ir kāds brīdis retrītos, kas tev palicis īpaši spilgti atmiņā kā patiešām dziedinošs?
- Jā, ir viens brīdis, kas man palicis ļoti spilgti atmiņā. Pagājušajā gadā bija situācija, kas man atvēra acis uz robežām un vērtībām, ar kurām strādāju. Es biju uzaicinājusi komandā cilvēku, cerot, ka sadarbība būs harmoniska un saskanīga ar manu redzējumu. Taču realitātē viss izvērtās
"Kad sieviete ir patiesa, dzidra, tīra un ir patīkami uz viņu skatīties. Tā man ir laime - būt patiesai."
citādi, un notika vairāki momenti, kas mani radīja dziju diskomfortu un nesakritību ar to, kā vēlos vadīt savus retrītus.
Tobrīd tas mani emocionāli satricināja - tik ļoti, ka ķermenis vienkārši "atslēdzās" un es salimu uz grīdas. Tas bija spēcīgs signāls sev, cik svarīgi ir uzticēties savai intuīcijai un sargāt vidi, kurā strādāju. Šis notikums man kļuva par dziedinošu mācību par robežām, pašcieņu un komandas enerģijas nozīmi.
- Kas bija tas sāpīgais?
- Sāpīgākais bija tas, ka situācijā, kurā gaidīju saskaņu un cieņu, es saņēmu pretēju enerģiju. Tas nebija par vienu konkrētu cilvēku, bet I gan par vairākām niansēm kopā - par attieksmi, par nejūtīgumu un par uzvedību, kas radīja disonansi ar vidi, kādu vēlos veidot savos retrītos. Tas mani dziļi aizskāra, jo es vienmēr eju pretī ar atvērtu sirdi un labiem nodomiem.
Šis notikums man ļoti spilgti parādīja atšķirību starp ārējo un iekšējo eleganci. No malas mēs bie- ži redzam skaistas bildes, estētiku, stilu, bet īstā elegance ir klātbūtne, iejūtība, cieņa un saskanīga enerģija. Tajā brīdī es sapratu, cik ļoti man pašai šī iekšējā elegance ir svarīga un cik stingri man jāstāv par savu telpu, savām vērtībām un to, kādu atmosfēru vēlos radīt savās retrītu pieredzēs. Tas bija sāpīgi, bet arī ļoti vērtīgi. Tas mani no- stiprināja pārliecībā par to, kas man ir būtiski, un par to, ka ārējam skaistumam vienmēr jāiet roku rokā ar iekšējo patiesumu.
- Ko tu darītu šodien, ja kas līdzīgs gadītos atkal?
-Tagad es runātu. Toreiz es vienkārši noriju, cen- tos izturēt un pati sevi saliku kopā. Tagad es jau zinu, kā ir jārunā, kā jānosaka robežas. Es pastāvu par sevi. Un vispār - tādi cilvēki vairs nepievelkas. Esmu mainījusies, līdz ar to apkārt nāk pavisam citi cilvēki.
- Ja tev būtu viena vēsts un 30 sekundes visas pasaules sieviešu uzmanības, ko tu pateiktu?
- Jūs katra esat zvaigzne. Katra. Ir vienkārši jāspīd - ir jāatļauj sev spīdēt. Mēs tik bieži sev daudzas lietas neļaujam, bet patiesībā varam būt jebkas, kas mūs iepriecina. Vārda "zvaigzne" vie- tā var ielikt jebko, kas kurai patīk - ziediņu, puķīti, putniņu-, bet būtība ir tā pati: atļaut sev vairāk. Mēs darām to, pie kā esam pieradušas, un tajā visā aizmirstam sevi. Bet - atšķirībā no ziediem pļavā mums ir izvēle - kur ziedēt, kam blakus būt un cik spoži spīdēt. Iekrāso pati katru savu dienu - izdzer kafiju ar baudu, nopērc sev puķīti, pasmaidi sev. Mazas lietas rada lielas pārmaiņas. Atļauj sev spīdēt - šodien..
